Tu pazudi kaut kur tumsā. Starp ietinamo papīru un reklāmām.
Tas ir skumji.
Man gribās ietīt tevi spožā papīrā kā konfekti, kas karājas eglītes zaros. Tādu garšīgu, bet nepieejamu.
Tevis nav.
Tevis vienkārši nav.
Kur ir tā vieta, kur varu tevi paņemt?
Man vajag pasmelties....Tik, cik man vajag. Un man vajag daudz....
Iegremdēt roku dziļumā. Sajust. Sajust tevi.
Kur lai liek domas, kas pielīp kā mušas pie mušpapīra?
Domās ir spēks.
Tevis ir par maz.
Tādi, skaisti melni taureņi lido reti, bet šī reize ir atkal.
Taureņi ar lieliem melniem spārniem. Kā vēdekļi vēdinās prom.
Es gribu izrakstīt skumjas āra. Es gribu būt bez skumjām.
Nesanāk....
Es esmu liels skumjš taurenis ar samta spārniem...
Viens spārna vēziens pārvērš visu brīnumā,
Kā tikko nomaldījies mags;
Tik brīnumi jau palīdz dzīvot,
Ka neesi vēl kļuvis traks.
Ir tauriņi lieli ka saule, un zilais debesu jums
Ir tauriņi lieli kā plava, kas pilni ar rasu aust
Un tikai tauriņi zina, cik zeme ir svarīga mums.
Mirklis
Tas ir kā balta nezināma lapa, kas top kā putns debesīs
Tā ir kā daudziem nezināma taka, pa kuru iet atļauts mirklis īss.
Tas mirklis, kurš var daudz ko mainīt, un grozīt ierasto un pieņemt svešo.
Tas mirklis, kurš var pāri valdīt pār savējo, un radīt jauno.